2020. gada oktobrī startēja projekts “Dzīvā vēsture: kultūras un zinātnes sinerģija un ilgtspējīga attīstība pierobežas reģionā” [A living history: cultural and acientific synergy in the border region], kurš tika realizēts 18 mēnešu laikā Eiropas kaimiņvalstu sadarbības ietvaros. Projektu finansē Eiropas Savienība. Daugavpils Universitātes Vēstures katedra piedalās projektā kā viens no sadarbības partneriem. Kopā ar citiem partneriem — Zarasu rajona administrāciju, Zarasu Muzeju un Lietuvas Vēstures institūtu tika pārrunātas iespējas saglabāt kultūras mantojumu un izmantot to kā tūrisma potenciālu, kas kļuva iespējams, pateicoties Eiropas Pārrobežu sadarbības projektam, notika diskusijas saistībā ar muzeja izstāžu koncepcijas un tūristu piesaistīšanas plāna izstrādi.
Viens no projekta uzdevumiem ir atklāt tūrisma potenciālu. Līdz ar to nozīmīga ir sadarbība starp muzeju darbiniekiem un vēsturniekiem. Pētniekiem ir plašs faktiskais materiāls, viņi ir profesionāļi, kuri pēta konkrētu tēmu, periodu, vai arī tie ir atsevišķi novadpētnieki-amatieri. Tomēr viņu darbi un publikācijas ir akadēmiski, un nozīmīgs informācijas daudzums, kas saistīts ar kādu novadu, pilsētu, konkrētu apdzīvotu vietu vai īpašumu, plašākam cilvēku lokam nav pieejamas.
Стельмуйжский дуб в Зарасайском районе Литвы. Фото: Virginijus Virginta
Pētnieku sadarbība ar muzejiem nenozīmē vēsturnieku pētnieciskā procesa vienkāršošanu. Ir svarīgi veidot komunikācijas tiltu starp vēsturniekiem un tūrisma nozares speciālistiem, kuri ieinteresēti piesaistīt, informēt un arī izklaidēt muzeju apmeklētājus. Piemēram, projekta ietvaros pagājušā gada rudenī (20.-25. septembrī) Marburgā (Vācija) Daugavpils Universitātes pētniece iepazinās ar Herdera institūta arhīva materiāliem. Tika meklēti dokumenti, kuros būtu minēta Steinensee vai Stelmuiža un saistībā ar šo īpašumu saistītie vārdi. Runa ir par vietu Stelmuiža Lietuvā, pie Latvijas robežas – vienu no populārākajām tūrisma vietām valstī, kur aug viens no vecākajiem ozoliem Eiropā. Tā vecums tiek vērtēts dažādi, bet neviens tam nedod mazāk par 1000 gadiem.
Pirms darba arhīvā Marburgā tika izpētīts institūta interneta katalogs. Jau šajā posmā bija atklāts Felkerzāma vārds un tika atrasts ar to saistītais plašs dokumentu klāsts — 516 arhīva mapes. Vēlāk, jau tieši Marburgas arhīvā notika dokumentu atlase.
Iesniegto dokumentu apjoms ir pārsteidzošs — tie ir gan personīgie pieraksti, gan dzimtas koks, 37 vēstules, ko rakstījis vai saņēmis Hamilkārs fon Felkerzāms, oficiāla sarakste ar Vācijas iestādēm, fotogrāfijas, referāta par baltu bruņniecības būtību manuskripts, bēru runas, personas dokumenti un daudz kas cits.
Katrs dokuments ir pa savam vērtīgs, bet darbā ar arhīviem pētniekam ir noteikts mērķis, un ne katrs materiāls izrādās nozīmīgs, lai gan citam zinātniekam šī vēstule vai atskaite kļūs par nākamā darba stūrakmeni. Būtībā vēsturnieks, pētot arhīvus, izvēlas informācijas druskas, no kurām vēlāk veidojas vesels priekšstats par konkrētas vietas notikumiem vai dzīvi. Tamdēļ nepieciešamas atbilstošas iemaņas, lai ātri un kvalitatīvi izanalizētu un izvēlētos nepieciešamo informāciju. Sākot jau ar valodu zināšanām, kā arī spēju atšifrēt ar roku rakstītu tekstu.
Имение Стельмуйжа в Зарасайском районе Литвы. Фото: Krystyna Stwolowicz
Atgriežoties pie Hamilkāra fon Felkerzāma arhīva, jāteic, ka pētniecei paveicās, jo vairums tekstu drukāti ar rakstāmmašīnu – tas paātrināja darba procesu un ļāva izvairīties no rakstītā interpretācijas. Te gan jāpiebilst, ka Hamilkāra fon Felkerzāma rokraksts ir ļoti nesalasāms, bet piecas dienas, kas atvēlētas darbam arhīvā, ir ļoti īss laika posms.
Pateicoties profesionālajām iemaņām un daļējai veiksmei, vēsturniece nonāca pie secinājuma, ka Stelmuižas īpašums ir piederējis Felkerzāma ģimenei. 1824. gada dokuments vēstī, ka īpašums tika pārdalīts starp ģimenes locekļiem. Jāatzīmē, ka, strādājot arhīvā, tika atklāta informācija, kura var būt izmantota muzeja ekspozīcijas veidošanā.
Šāds zinātniskais darbs ir reģiona tūrisma vides neatņemama sastāvdaļa. Vai tā būtu Latvija vai Lietuva. Projekts “Dzīvā vēsture” ir viens no instrumentiem, lai veicinātu kultūras mantojuma saglabāšanu caur tūrisma nozares un vēstures zinātnes sadarbību.
Šī publikācija ir tapusi ar Eiropas Savienības finansiālo atbalstu. Par šīs publikācijas saturu pilnībā ir atbildīga Daugavpils Universitāte, un tas nekādā veidā nevar tikt izmantots, lai atspoguļotu Eiropas Savienības uzskatus.
Kopējās projekta izmaksas 648 959, 52 eiro, no kuriem 90% ir Eiropas Kaimiņattiecību instrumenta finansējums, 10% projekta partneru līdzfinansējums.
