Потерянная идентичность – действительно ли всё дело в языке?

Esmu dzimusi un augusi Daugavpilī krievvalodīgā ģimenē, izglītību guvu Daugavpilī un Rīgā. Apprecējos ar latvieti, bet daļu sava krieviskā uzvārda atstāju, jo abas šīs daļas man ir svarīgas. Tagad es dzīvoju un strādāju Liepājā. Brīvi runāju un rakstu latviešu, zinu franču, angļu un ukraiņu valodu (mana mamma ir pa pusei ukrainiete). Latviju uzskatu par savu dzimteni, bet valoda kurā domāju ir krievu.

Kas es esmu? Neesmu dzimusi Krievijā, nedzīvoju tur, un ļoti mīlu to valsti, kurā dzīvoju. Pie tam, es neesmu etniskā latviete. Un pašā latviešu valodā nav tāda vārda kā “latvijec” (latvijas iedzīvotājs, kurš nav etniski latvietis). Taču ir šķelšanās, kas īpaši jūtama krīzes situācijās. Es to jutu, kad sākās pandēmija, es to stipri jūtu tagad, kad notiek karš starp Krieviju un Ukrainu. Kāpēc un kas mūs, vienā valstī dzīvojošos, šķir? Es nevaru atrast atbildi uz šo jautājumu.

Aprīļa sākumā Daugavpili apmeklēja prezidents, un “Chayka” portālam bija gods viņu intervēt. Man arī bija iespēja adresēt jautājumu Egilam Levitam, it īpaši tāpēc, ka bija skaidrs – jautājums interesē daudzus, un, komentāros uzrakstīts, tas saņēma vairāk nekā 70 “patīk” reakcijas.

Visbeidzot jautājums tika uzdots. Saņemtā atbilde īsumā bija tāda – mācieties latviešu valodu un nebūs problēmu.

Teikt, ka atbilde mani pievīla? Nemaz, jo tā ir labi zināma, ilggadēja politiķu nostāja.

Ir nepieciešami un svarīgi zināt un mācīties tās valsts valodu, kurā dzīvojat, piekrītu. Jāatzīst, ka valoda ir sabiedrības savstarpējās sapratnes pamats. Tomēr ne viss ir tik vienkārši mūsu valstī un it īpaši reģionā, kas robežojas ar Krieviju, Baltkrieviju un pats par sevi ir absorbējis daudznacionālas vērtības un cilvēkus, kuri veido vienu no raibākajām etniskajām paletēm.

Diemžēl politiķi 30 gadu laikā nav iemācījušies vienu tik svarīgu lietu – atzīt kļūdas. Galu galā piekritīsiet, ka tagad, kad “pēkšņi” skolās pāriet uz mācībām latviešu valodā, reakcijas ir ārkārtīgi asas. Bet tas varētu sākties agrāk. Vai ar 5-10 gadiem pēc PSRS sabrukuma nebūtu pietiekami, lai pārliecinātos – jā, vajag latviešu valodu, klājas saspringti, uzreiz pārcelsim bērnus uz izglītību latviski.

Un tā, pāris paaudzes to vienkārši palaida garām. Pati esmu viena no tiem, kuri tikai 15 gadu vecumā sākuši runāt latviski. Lai gan tieši šajā valodā sākotnēji iemācījos lasīt trīs gadu vecumā, jo veikalu izkārtnes, plakāti, sludinājumi – viss bija un paliek latviešu valodā. Pat Daugavpilī. Taču, lai runātu, bija vajadzīga vide. Man ar šo vidi un brīnišķīgo skolotāju paveicās mūzikas vidusskolā. Un, protams, pārceļoties uz galvaspilsētu, kur biežāk sazinies latviešu valodā, mācies augstskolā šajā valodā, apgūsti to dabiski.

Valodas jautājums ir svarīgs, jā. Bet paskatīsimies tālāk. Ar dažiem valodu kursiem un iniciatīvu (kuru laikam gaida pēkšņi parādamies) te nepietiek. Kas cilvēkus var motivēt mācīties valodu? Ir svarīgi stiprināt identitāti caur kopīgām vērtībām – ka mūsu dzimtene ir Latvija, ka mēs esam vienota tauta, un tieši mēs esam spēks, kam jāsargā sava dzimtene, jāattīsta sava valsts. Un tai pašā laikā, ka mūsu daudznacionālajā valstī ir kopīgas tēmas un motīvi, kurus ir svarīgi pacelt jebkurā valodā.

Piemēram, tā ir kultūra. Latvijas bagātā kultūra un bagātā vēsture diemžēl paliek tāda priekš tiem cilvēkiem, kuriem latviešu ir dzimtā valoda. Bet kāpēc tajā nav iekļauti citi? Kāpēc nemēģina integrēt cilvēkus, teiksim, informējot un runājot par valsti, kurā viņi dzīvo, valodā, kuru viņi saprot jau no agras bērnības?

Atceros klases stundas pamatskolā, un diemžēl mums nestāstīja, kāpēc deportācijas ir briesmīgas, kas par dienu ir 11. novembris utt. Bet katru 9. maiju mūs veda uz Slavas skvēru un pie mūžīgās liesmas Dubrovina parkā stāstīja par briesmīgo Ļeņingradas blokādi. Kaut kas šajā situācijā nebija kārtībā.

Informācijas telpa ir ļoti svarīga. Un atkal jautājums, kāpēc tikai tagad tika bloķēti visi prokremliskie kanāli, kas sniedza gan ziņu, gan izklaides saturu? Galu galā tas bija jādara agrāk, taču dodot cilvēkiem alternatīvu. Vai nebūtu slikti skatīties intervijas ar latviešu dziedātājiem un aktieriem ar tulkojumu krievu valodā, rādīt dokumentālās filmas par Latviju pieejamā un saprotamā valodā?

Neiesim tālu un atcerēsimies pirmo pandēmijas vilni – kurā valodā sazinājās ar iedzīvotājiem krīzes situācijā? Valsts valodā, kas ir loģiski. Bet arī loģiski būtu nepieciešamo informāciju sniegt uzreiz tādā valodā, kurā cilvēkiem to būtu vieglāk saprast (mazākumtautībām Latvijā tā ir krievu valoda). Un no banālā par informāciju un pieejamību piebildīšu – dziļā Latgalē pat latvietis reizēm nevar «noķert» Latvijas valsts kanālus! Viņa satelīts ātrāk uztver to, kas tiek pārraidīts no Krievijas Federācijas.

Piederību veido arī pilsonība – pilsonība, kuru ne visiem mūsu iedzīvotājiem iedeva. Atcerēsimies Vējoni un pateicamies par to, ka tagad par Latvijas pilsoņiem kļūst Latvijā dzimušie bērni, jo 2017. gadā Saeima noraidīja likumprojektu par nepilsoņa statusa piešķiršanas pārtraukšanu. Pēc tam prezidents uzreiz paziņoja, ka iesniegs savu priekšlikumu atkārtoti, bet jau nākamajā parlamenta sasaukumā to pieņēma. Jautājums, kāpēc ne agrāk? Tas taču ir ļoti, ļoti svarīgi.

Un runājot par pilsoņiem, etniskajiem krieviem… Cik ārstu, skolotāju mēs zinām ar krievu uzvārdiem. Viņi godprātīgi un apzinīgi strādā valsts labā, maksā nodokļus, bet … viņus gaida milzīga slodze un niecīgas algas. Tas arī demotivē un liek aizdomāties par to, vai tiešām cilvēks ir svarīgs savai valstij.

Varbūt tāpēc jaunie ārsti rezidenti cenšas atrast darbu ārzemēs? Priecājos, ka 2022. – 2023.mācību gadā iespējas studēt rezidentūrā par valsts līdzekļiem būs plašākas, jo jauno speciālistu piesaiste ir viens no stūrakmeņiem valsts labklājības un attīstības nodrošināšanā.

Stereotipi par krieviem un aizspriedumi – vēl viens aspekts. Ir svarīgi, lai cilvēki saprastu, ka viņi ir vajadzīgi un svarīgi šai valstij, ka valsts viņus novērtē par to, ko viņi dara, un par to, ka viņi vienkārši pastāv (atcerieties mūsu demogrāfijas «dinamiku»). Un es nerunāju tikai par prominentām personām, bet par vienkāršiem ražošanas strādniekiem, celtniekiem un citu profesiju pārstāvjiem.

Jo diemžēl arī tagad paši godprātīgākie, Latviju mīlošie krievvalodīgie, kuri pārzina un runā valsts valodā, pirmais, ko izjuta kopš Ukrainas kara sākuma – naids no apkārtejiem pret savu etnisko grupu.

Mani ļoti iepriecināja Liepājas mēra uzruna pilsētniekiem pašā kara sākumā, kurā viņš teica, ka liepājniekiem jāturas kopā un aicināja “cienīt, kopt un mīlēt savu zemi, savu valsti un cilvēkus mums līdzās. Cienīt un mīlēt, nedalot pēc tautības, rases, nacionālās piederības vai kā cita – krievus, ukraiņus, latviešus, pilsoņus vai nepilsoņus. Karus neizraisa tautība, bet gan politika un vara”.

Tātad varbūt ne tikai valoda rada identitāti, bet arī vara un politika? Daudz ko varēja labot jau iepriekš, taču uzskatu arī, ka vēl nav par vēlu pārskatīt attieksmi pret notiekošo.